Nakts, kad pazaudēju visu, bet atradu sevi

Tas sākās ar to, ka es vienkārši negribēju iet mājās. Ziniet, tā sajūta, kad dzīvoklis ir tukšs, ledusskapis rūc pārāk skaļi, un televizors rāda to pašu, ko vakar. Es sēdēju automašīnā pie degvielas uzpildes stacijas, lietus sita pret stiklu, un es domāju – ko tagad? Darbs bija galīgi sabrucis, sieva bija aizgājusi pie māsas uz nedēļu, un es jutos kā cilvēks, kurš pazaudējis visus maršrutus. Tolaik es pirmo reizi ieraudzīju reklāmu par vavada mirror . Tas bija kā tāds kluss signāls no citas pasaules – pasaulles, kur var aizmirst par rēķiniem, par tukšo dzīvokli, par to, ka esmu četrdesmit divus gadus vecs un neko īsti neesmu sasniedzis.Es neatceros, kāpēc nospiedu pogu. Varbūt tāpēc, ka bija vienalga. Varbūt tāpēc, ka gribēju just kaut ko citu, nevis šo pelēko miglu. Reģistrējos zem segvārda, iemaksāju divdesmit eiro – tik, cik biju gatavs zaudēt. Sākumā tas bija smieklīgi. Es spēlēju kaut kādu automātu ar augļiem, un pēkšņi ekrānā iedegās divi simti. Es sēdēju un smējos viens pats mašīnā. Divi simti! Par divdesmit! Tas bija kā dzert kafiju pēc tam, kad esi gadiem dzēris tikai ūdeni.Bet tad sākās tas, ko es tagad saucu par "tuneli". Es sāku spēlēt katru vakaru. Nē, nē, ne jau tā, kā filmās – es nezaudēju māju, neņēmu kredītus. Bet es pazaudēju laiku. Un tas bija daudz svarīgāk. Es atceros, kā vienu vakaru, kad ārā bija jau gaišs, es skatījos uz ekrānu un domāju – kas notika ar pēdējām piecām stundām? Es biju tur, bet nebiju. Es biju prom. Un tieši tad es sapratu, ka vavada mirror man kļuva par durvīm. Nevis uz bagātību, bet uz aizmirstību. Uz vietu, kur nav jādomā par to, ka esi vientuļš.Viss mainījās kādā ceturtdienas vakarā. Es biju zaudējis jau gandrīz visu, ko biju ielicis. Nebija daudz, bet tas bija sāpīgi. Es sēdēju, skatījos uz nulli kontā un jutos kā muļķis. Tad es ieraudzīju turnīru – tādu kā bezmaksas spēli ar balvu fondu. Es nodomāju: kāpēc ne? Man taču nav ko zaudēt. Un es sāku spēlēt. Bez naudas, bez spiediena. Tikai tāpat. Un tad notika dīvaina lieta – es sāku uzvarēt. Ne jau tāpēc, ka man būtu paveicies, bet tāpēc, ka es beidzot spēlēju bez bailēm. Es necentos atgūt zaudēto. Es vienkārši spēlēju.Turnīrā es ieguvu trešo vietu. Balva bija neliela, bet pietika, lai es varētu aiziet uz veikalu un nopirkt sev vakariņas. Nopietni. Es nopirku steiku, vīnu un sieru. Mājās es pagatavoju ēst, apsēdos pie galda, un pirmo reizi mēneša laikā man bija sajūta, ka esmu kaut ko izdarījis. Nevis pazaudējis, bet ieguvis. Un tas nebija par naudu. Tas bija par to, ka es spēju apstāties. Ka es spēju spēlēt un neļaut tam kļūt par bēgšanu.Tagad es spēlēju reti. Varbūt reizi nedēļā, varbūt reizi divās. Es joprojām dažreiz izeju caur vavada mirror, bet tagad es to daru ar citu sajūtu. Es zinu, ka tur ir cilvēki, kuri bēg no kaut kā. Es to redzu pēc viņu likmēm, pēc viņu steigas. Es pats tur biju. Bet es arī zinu, ka bēgšana nekad nebeidzas labi, ja tu neatgriežas atpakaļ pie sevis. Man palīdzēja tas, ka es vienā vakarā vienkārši aizvēru klēpjdatoru un aizgāju gulēt. Un no rīta es pamodos un sapratu, ka nekas nav mainījies – darbs joprojām ir grūts, sieva joprojām ir prom, dzīvoklis joprojām ir kluss. Bet es vairs nebēgu. Es sāku runāt ar sievu. Es sāku meklēt jaunu darbu. Es sāku iet skriet no rītiem.Vai es joprojām spēlēju? Jā. Bet tagad tā ir spēle, nevis patvērums. Un tas ir milzīgs, milzīgs risks – jo vavada mirror vienmēr būs tur, un tas vienmēr būs vilinošs. Bet es iemācījos vienu lietu: ja tu spēlē, lai aizmirstu, tu zaudē vienmēr. Ja tu spēlē, lai izklaidētos, tu vari uzvarēt. Varbūt ne naudā, bet sevī. Es uzvarēju sevī. Un tas, ticiet man, ir lielākā balva, kādu esmu saņēmis.